Rūpes par suni aukstajā ziemas laikā.
Lai arī pēdējo gadu ziemas Latvijā ir bijušas maigas, katru gadu ir vismaz dažas nedēļas ar stipru salu. Šādos apstākļos nedrīkst aizmirst par saviem četrkājainajiem draugiem. Tāpēc būtu prātīgi apspriest dažus padomus pirms ziemas iestāšanās.
Pirmkārt, jāapzinās sava mīluļa jutīgums pret aukstumu – suņiem ar dažādu kažoku ir ļoti atšķirīga tolerance. Kā, piemēram, basendži šķirnes suņiem no Āfrikas, kuriem nav pavilnas un jaka vajadzīga jau tad, kad temperatūra noslīd zem +5°C. Savukārt samojedu šķirnes suņiem no Sibīrijas ir silts kažoks un no aukstuma tie nebaidās. Jāņem vērā arī suņa vecums un veselības stāvoklis – kucēni un seniori, kā arī ļoti tievs un slims dzīvnieks nespēj tik labi tik galā ar termoregulāciju un tāpēc nepanes aukstumu.
Ārā dzīvojošajiem suņiem obligāti jābūt būdai, kurā uz grīdas jābūt biezai segai, sausiem salmiem, vilnai vai kādam citam siltumu aizturošam materiālam. Aukstais vējš, kas iepūš no ieejas var kaitēt dzīvniekam arī tad, ja guļvieta ir silta, tāpēc ieejai priekšā vajadzētu būt segai vai arī var izvēlēties būdu ar dubultdurvīm, caur kurām vējš nevar iekļūt. Brīžos, kad ārā temperatūra noslīd zem -15°C (vējainā laikā pat ātrāk), sunim jāļauj nakšņot istabā vai gaitenī. Pievērsiet uzmanību savam sunim – ja tas trīc, kļūst gauss vai ļoti vēlas doties iekštelpās, ielaidiet to siltā telpā neatkarīgi no tā, cik mīnus grādi ir ārā. Kucēnus noteikti nedrīkst uzskatīt par āra suņiem, jo tiem ir daudz lielāks risks nomirt no hipotermijas.
Vēl ir vērts pieminēt, ka ledaina, ar sāli vai oļiem nobērta zeme kaitē suņa ķepu spilventiņiem un var izraisīt asiņojošas brūces. Sāls, kas tiek izmantots ceļa kaisīšanai, var saturēt dažādas ķīmiskas vielas (parastā NaCl vietā bieži izmanto augstu magnija vai kalcija hlorīda koncentrāciju), akmeņiem bieži vien ir asas malas. Pastaigās ziemā būtu prātīgi izmantot ķepu vasku vai speciālus suņu apavus. Pēc pastaigas rūpīgi jānomazgā gan ķepas, gan slapjais vēders.
Pastaigu laikā, sniegs mēdz pielipt apmatojumam starp ķepu spilventiņiem, zem pēdas veidojot slidenu sniega piku, kas var sunim nodarīt sāpes. Lai no tā izvairītos, laikus uzmanīgi nogrieziet garos matiņus starp spilventiņiem īsākus.
Nelaidiet suni vaļā no pavadas aukstā un sniegotā laikā. Suņi viegli var zaudēt vietas sajūtu un vairs nezināt, kā atgriezties atpakaļ. Pastāv risks, ka suns nokļūst uz ūdenstilpes, ko klāj plāna ledus kārta, un, salūztot ledum, iekrīt ūdenī. Sunim obligāti jābūt čipotam. Labs padoms ir piestiprināt saimnieka tālruņa numuru pie suņa kakla siksnas, lai pazušanas gadījumā, suni pēc iespējas ātrāk varētu nogādāt mājās.
Pārliecinieties, ka jūsu suns nelaiza izlietoto antifrīzu no brauktuves vai ietves. Tajā esošais etilēnglikols ir ļoti toksisks un nieru bojājumu dēļ tas var būt pat nāvējošs sunim. Saindēšanās simptomi ir vemšana, pārmērīga dzeršana un urinēšana, kā arī neiroloģiski traucējumi (trīcēšana, klupšana, sastingšana).
Nemiet vērā mūsu padomus un izbaudiet Latvijas ziemas priekus kopā ar savu suni!
Pirmkārt, jāapzinās sava mīluļa jutīgums pret aukstumu – suņiem ar dažādu kažoku ir ļoti atšķirīga tolerance. Kā, piemēram, basendži šķirnes suņiem no Āfrikas, kuriem nav pavilnas un jaka vajadzīga jau tad, kad temperatūra noslīd zem +5°C. Savukārt samojedu šķirnes suņiem no Sibīrijas ir silts kažoks un no aukstuma tie nebaidās. Jāņem vērā arī suņa vecums un veselības stāvoklis – kucēni un seniori, kā arī ļoti tievs un slims dzīvnieks nespēj tik labi tik galā ar termoregulāciju un tāpēc nepanes aukstumu.
Ārā dzīvojošajiem suņiem obligāti jābūt būdai, kurā uz grīdas jābūt biezai segai, sausiem salmiem, vilnai vai kādam citam siltumu aizturošam materiālam. Aukstais vējš, kas iepūš no ieejas var kaitēt dzīvniekam arī tad, ja guļvieta ir silta, tāpēc ieejai priekšā vajadzētu būt segai vai arī var izvēlēties būdu ar dubultdurvīm, caur kurām vējš nevar iekļūt. Brīžos, kad ārā temperatūra noslīd zem -15°C (vējainā laikā pat ātrāk), sunim jāļauj nakšņot istabā vai gaitenī. Pievērsiet uzmanību savam sunim – ja tas trīc, kļūst gauss vai ļoti vēlas doties iekštelpās, ielaidiet to siltā telpā neatkarīgi no tā, cik mīnus grādi ir ārā. Kucēnus noteikti nedrīkst uzskatīt par āra suņiem, jo tiem ir daudz lielāks risks nomirt no hipotermijas.
Vēl ir vērts pieminēt, ka ledaina, ar sāli vai oļiem nobērta zeme kaitē suņa ķepu spilventiņiem un var izraisīt asiņojošas brūces. Sāls, kas tiek izmantots ceļa kaisīšanai, var saturēt dažādas ķīmiskas vielas (parastā NaCl vietā bieži izmanto augstu magnija vai kalcija hlorīda koncentrāciju), akmeņiem bieži vien ir asas malas. Pastaigās ziemā būtu prātīgi izmantot ķepu vasku vai speciālus suņu apavus. Pēc pastaigas rūpīgi jānomazgā gan ķepas, gan slapjais vēders.
Pastaigu laikā, sniegs mēdz pielipt apmatojumam starp ķepu spilventiņiem, zem pēdas veidojot slidenu sniega piku, kas var sunim nodarīt sāpes. Lai no tā izvairītos, laikus uzmanīgi nogrieziet garos matiņus starp spilventiņiem īsākus.
Nelaidiet suni vaļā no pavadas aukstā un sniegotā laikā. Suņi viegli var zaudēt vietas sajūtu un vairs nezināt, kā atgriezties atpakaļ. Pastāv risks, ka suns nokļūst uz ūdenstilpes, ko klāj plāna ledus kārta, un, salūztot ledum, iekrīt ūdenī. Sunim obligāti jābūt čipotam. Labs padoms ir piestiprināt saimnieka tālruņa numuru pie suņa kakla siksnas, lai pazušanas gadījumā, suni pēc iespējas ātrāk varētu nogādāt mājās.
Pārliecinieties, ka jūsu suns nelaiza izlietoto antifrīzu no brauktuves vai ietves. Tajā esošais etilēnglikols ir ļoti toksisks un nieru bojājumu dēļ tas var būt pat nāvējošs sunim. Saindēšanās simptomi ir vemšana, pārmērīga dzeršana un urinēšana, kā arī neiroloģiski traucējumi (trīcēšana, klupšana, sastingšana).
Nemiet vērā mūsu padomus un izbaudiet Latvijas ziemas priekus kopā ar savu suni!
